“Zem manas gultas naktī bija onkulis” – meita paziņoja tēvam

Mana meita sāka baidīties no tumsas. Lai noliktu viņu gulēt, bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks: meita mēģināja pēc iespējas ilgāk negulēt un visādi mēģināja ar mani runāt.

Naktī viņa pamodās un raudāja līdz tam brīdim, kamēr es neatnācu un nepaņēmu viņu uz savu gultu.

Sākumā problēmu risināja nakts lampiņa, kuru atstāju ieslēgtu. Bet tās dēļ slikti gulēt sāka dēls, jo viņi ar māsu guļ vienā istabā.

Tāpēc nācās nakts gaismu noņemt un izmēģināt citas metodes! Domāju, ka varbūt mums palīdzēs terapeitiskās pasakas!

Vajag pamēģināt!

Un, lūk, ko es priekš viņas izdomāju. Es pirms miega viņai stāstīju: “Ir tāds drosmīgs labs gudrinieks, kurš pa naktīm neguļ, bet sargā mazus bērnus. Parādās viņš zem tavas gultas un ar savu modro skatu vēro, vai tavā istabā viss ir kārtībā.

Bet, ja viņš ko nelabu ierauga, tad viņam ir pietiekami daudz spēka, lai aizdzītu prom visu slikto. Un, ja tu pēkšņi naktī pamodīsies, tad zini, ka viņš guļ zem tavas gultas un nekam sliktam neļaus tev pietuvoties. Bet no rīta uzausīs gaisma, un tad viņš pazudīs, jo visu nakti nebūs gulējis: viņš strādāja, sargāja tevi.”

LASI VĒL: “Un meita ir neglīta – visa tevī!” – sacīja vīramāte

Sakritība vai nē, bet visu nakti meita gulēja nepamodusies.

Bet nākamajā vakarā sēžam visa ģimene pie galda, katrs aizņemts ar savām lietām: meita ar krāsošanu, es mācu savam dēlam zīmēt ar otu, bet vīrs sēž pie portatīvā datora un ēd saulespuķu sēklas.

Un te pēkšņi meita paziņo priecīgā tonī:

-Tēti, man naktī zem gultas bija onkulis!

Vīrs tā arī sastinga ar atvērtu muti. Bet man tā nāca smiekli, ka pat asaras tecēja.

Bērni arī sāka smieties, lai gan nesaprata kāpēc. Bet vīrs atslāba un saprata, ka meita ir kaut ko sajaukusi. Pēc tam es viņam pastāstīju, kādu pasaku meitai izdomāju. Tad mēs smējāmies abi.